Pieminot mūžībā aizgājušo Džemmu Skulmi. Intervija “Džemmas Skulmes dzīves kulminācijas”, 2015.gada rudens

 

9. novembra rītā 94 gadu vecumā mūžībā aizgājusi izcilā latviešu gleznotāja Džemma Skulme, kura nesen bija atgriezusies mājās pēc  ilgu laiku pavadītā laika slimnīcā saistībā smagu gūžas traumas.

Džemma Skulme (1925-2019) ir gleznotāja, latviešu klasiskā modernisma veidotāja, dzimusi gleznotāja Oto Skulmes un tēlnieces Martas Skulmes ģimenē. Bijusi viena no nozīmīgākajām un aktīvākajām padomju laika Latvijas kultūras dzīves veidotājām, kā arī veicinājusi Trešās atmodas kustību. Džemmai Skulmei bijusi liela loma 20. gadsimta otrās puses Latvijas mākslas attīstībā un sabiedriskajā dzīvē. 1989.gadā kā LTF pārstāve ievēlēta PSRS Tautas deputātu kongresā. Skulme saņēmusi arī vairākus apbalvojumus – Triju Zvaigžņu ordeni. 2019. gadā gleznotāja saņēma Purvīša balvu par mūža ieguldījumu.

Atceroties Džemmu Skulmi pietāvājam 2015.gadā tapušu interviju ar gleznotāju, kura tapa žurnālam “Spice Life”. Sarunājās: Dita Danosa, fotogrāfēja: Artūrs Kondrāts.

DŽEMMAS SKULMES DZĪVES KULMINĀCIJAS

Izcilajai latviešu māksliniecei Džemmai Skulmei aiz muguras ir 90 ļoti piesātināti, jaudīgi un jēgpilni nodzīvoti gadi. Viņa tiek uzskatīta par vienu no nozīmīgākajām padomju laika Latvijas kultūras dzīves veidotājām. Aktīvi veicinājusi Trešās atmodas kustību. Regulāri piedalījusies grupu izstādēs gan Latvijā, gan ārzemēs. Joprojām ir aktīva. Viņa pārsteidz ar savu vitalitāti, spēku domas skaidrību, atvērtību un atklātību. Viņa savos gados ir pārsteidzoši moderna – ikdienā lasa ziņas savā i-pad un atbild uz e-pastiem, un pārzin notikumu aktualitātes.

Viņai ir klātesoša interese pārākā pakāpē, un viņai ir pārliecība, ka mēs atkal reiz būsim atpazīstami ar savu īpašo stilu, ja izkopsim darot.

Jūs nākat no mākslinieku dinastijas ar skaistu bērnību un agri sākāt zīmēt. Vai tas jums kaut kā ir palīdzējis?

No vienas puses, tas palīdzēja, noteikti. No otras puses, manī censones gara, vēlēšanās izsisties nebija, jo es kā pie gatava galda piesēdos. Tas savā ziņā ir diezgan bīstami. Bet tas darbojās kā likumība – mans dēls un meita kļuva par māksliniekiem. Kā vienu, tā otru tas zināmā nomāc, jo valda viedoklis, ka viņiem līdz ar to ir bijis vieglāk. Bet tie ir stereotipi.

Kādām personībām vai procesiem bijusi ietekme uz jūsu gleznotājas rokraksta veidošanos?

Ļoti iespaidojis ir teātris, jo tēvs strādāja Dailes teātrī, Operā un Nacionālajā teātrī. Viņa darbošanās ar kostīmiem, skicēm un skatuves ietērpu notika pārsvarā mājās manā acu priekšā vai teātrī dekorāciju darbnīcā. To piedzīvoto var redzēt manos bērnības dienu zīmējumos. Tie vienmēr ir kā personāži vai ilustrācija kaut kam literāram vai teātrī redzētam, gribot radīt arī sev. Šie zīmējumi un gleznojumi kļuva par maniem rotaļu biedriem. Šķiet, tieši šis teatrālisms izglāba mani no padomju laika darba un un citām pieprasītām tēmām. Kaut gan atšķirīgi bija ar latviešu strēlnieku tēmu, kas arī bija kā pienākums, taču tai pieplusojās romantisms – ideālu meklēšanas aspekts, kas māksliniekos ieguva patriotiskuma garšu, ko viņi vēlējas parādīt, kaut īsti nedrīkstēja. Tāpēc liela daļa gleznotāju pie strēlnieku tēmas strādāja ar tīru sirdi. Nacionālā tēma ienāca caur dziesmu svētkiem. 1938. gada dziesmu svētki uz mani atstāja grandiozu iespaidu. Tolaik arī teātrī ienāca vairākas latviešu autora Jēkaba Janševska lugas, ļoti maz iestudētas un vērtētas. Ienāca ļoti latviskas, kurzemnieciskas lugas – Dzimtene, Mežvidus ļaudis.

Vai, jūsuprāt, mēs ar kaut ko vērtīgu atšķiramies no citām tautām stila, gaumes un dizaina kontekstā?

Modes dizains ir ļoti svarīgs. Tikai ir jānošķir lietišķais dizains no tīras mākslas. Mums modes dizains aiziet modernās mākslas virzienā – tiek radīti tīri koncepti, taču funkcionāli ļoti nepiemēroti. Ir sievietes, kas šo nefunkcionālo valkā, viņām pat tas piestāv. Bet tā būs un paliks maza daļa. Mums trūkst savas funkcionālās modes. Var jau pieņemt, ka mode ir brīnišķīga un dažāda. Skaisti būtu, ka mums, latviešiem, būtu iespēja ģērbties izkopti, raksturīgi mums, mūsu pašu apģērbā.

Mums ir sava pieeja. Mums ir sava gaume. Arī savas tradīcijas. Sava vēlme parādīt personību. Būt individualitātei. Nedaudz pietrūkst izvēles. Esmu bijusi ārzemēs, Amerikā un daudz kur Eiropā, bet tā sauktā koncesijas prece neuzrunā. Gribas kaut ko, kas tomēr ir tieši saistīts ar kādām īpašām nacionālām iezīmēm. Gribas skaistu izkoptību, vai tā būtu krāsainība vai nekrāsainība, vai īpaši toņi, nerunājot par audumu, siluetu vai ko citu. Man šķiet, ka pie mums to vajadzētu izvērst.

Jūs pieminējāt jūsu tiekšanos apģērbā pēc košuma un krāsainības. Tas, skatoties uz Latvijas mākslas aprindām, ir netipiski māksliniekam. Vai varat izskaidrot, kāpēc jums tā krāsainība patīk?

Man melns nepiestāv. Melns piestāv stipri elegantām sievietēm. Jābūt savam izsmalcinātākam koptumam, lai to valkātu. Melns ir brīnišķīgs. Esmu vienmēr uzsvērusi, ka faktiski esmu laucinieciskais tips. Un darbojos brīvā profesijā, kur darīšana ar krāsām. Atminos, mans dēls Juris Dimiters teica – mammu, vienmēr atceros tavas rokas ar krāsu. Tā nu tajā ikdienā bija maz tā smalkuma.

Mūsu laikā jaunās paaudzes mākslinieces bija iecienījušas ģērbties tikai variēti melnā un pelēkā, un, to redzot, mans vīrs Ojārs Ābols reiz teica, ka viņām nav fantāzijas (smejas). Nu tā tas gan nebija. Es vairāk teiktu, ka tas ir tāds sava veida atradums, kas latvietēm vēsturiski ir bijis neraksturīgs. Tas mums ir pārnācis no frančiem, kur tas liecina par labu gaumi un izsmalcinātību. Francūzietes arī glezniecībā ir vairāk uz izsmalcinātību. Savukārt es – vairāk uz triepienu, lielāku spēku, vērstu uz ekspresivitāti. Man vienmēr bijusi vēlēšanās pēc krāsu laukumu saspēles. Jā, un tagad man zilais liekas labs. Un patīk džinsi, pat ļoti. Man patiktu, ja Rīgā būtu tāds džinsu veikals, kur būtu viss – no vienkārša līdz ļoti izsmalcinātam, tādam smalkam, gandrīz kā vakartērpa džinsam. Atceros savu mīļo laikabiedru Oļģertu Kroderu  – cik labi viņš izskatījās savos gados, un viņam mugurā vienmēr bija kaut kas no džinsa. Tā ka džins vecākus cilvēkus dara jaunākus!

Mūsu tautas tērpā ir ārkārtīgi daudz un dažādu krāsu, taču, raugoties uz mūslaiku apģērbu un dizainu, jākonstatē, ka krāsas no skatuves ir nogājušas. Šī krāsu spēle ir bijusi mūsu gēnos. Vai, jūsuprāt, tā vēl mums ir saglabājusies?

Jā, krāsu saspēle mums ir bijusi raksturīga. Un tāpēc mūsu glezniecība izgāja cauri padomju laikam, esot attīstībā, kļūstot pakāpeniski aizvien neatkarīgākai. Krāsainība ļoti uzplauka. Kaut gan, šodienas acīm skatoties, zināma smagnējība tajā ir jūtama. No tās smagnējības ārā izrāvušas ir visas Avotiņas. Acīmredzot arī viņas ir nomākusi šī smagnējība, un ir bijis jātiek ārā. Es savos gados tiecos pēc viegluma, bet tas nav tik viegli.

Un runājot par tautastērpu, kas tik viss mums ir tajās strīpās nav! Pirmajā brīdī pretstatot Vidzemi Kurzemei, tajā šķiet tāda garlaicība, taču tā nepavisam nav. Veroties vērīgāk, saredzama iemirdzēšanās, tādas iespējamības. Es par savējo izvēlējos Abrenes tautas tērpu. Tā bija tīri simboliska izvēle. Abrenes tērpā dominē gaišais motīvs. Un tajā slēpjas tāds simboliskums.

Vai jaunajai mākslinieku paaudzei ir tāda pati degsme radīt?

Viss ir tieši tāpat. Nekā nav mazāk. Tikai viss ir citādi. Pilnīgi citādi. Ir tehnoloģiju laikmets. Tās nāk iekšā, tās dara savu. Tās patiesībā dara to, ko mēs bijām ar rokām darījuši, un iedod gatavu. Tādā ziņā laikmets ir cits. Taču personības nedrīkst izzust. Ne jau viens kopums kopā kaut ko izgudros. Idejas vienmēr nāk no atsevišķas personības. Katrs cilvēks ir atšķirīgs. Ir vēlēšanās, lai viņš savu izkoptību var parādīt. Mēs gaidām to, kas būs priekšgalā. Tiem būtu jābūt kā mākslā, tā politikā, Saeimā un citviet.

Mūsu paaudze, katrs būdams citāds, mēs visi bijām mūsu Latvijas zemei domubiedri. Absolūti. Mūsos valdīja prieks un lepnums. Mēs skandinājām “mēs, latvieši”, “mūsu māksla”. Mēs cēlām to mūsu asti paši, jo neviens cits to nedarīs. Mēs paši lielījāmies. Tā vēlēšanās bija, kopīgi visiem viena un stipra. Tagad pietrūkst. Tagad katrs grib būt tā personība. Bet katrs atsevišķi. Mūs vienoja pretestība, tas bija noteicošais. Mēs pat skaļi par to nerunājām. Bet pretestības gars bija liels, tas bija iekšā. Tas darbojās kā viena zona, tas bija katrā. Katru darbu radot, centās būt vienu pakāpīti augstāk. Mūsu lepnums bieži apmierinājās ar to, ka mēs jutām, ka mēs esam lielāki par tiem visiem tajā lielajā padomju teritorijā. Mums patika, ka mūs apbrīno, ka mēs esam citādi savā apģērbā, savā izturēšanās veidā un savā stilā. Tieši stilā, jo mēs izgājām ar savu stilu. Dzejnieki, mākslinieki, visi! Visi mēs baltieši!

Vai jūs šo kādreiz mums raksturīgo savu stilu vēl  saskatāt?

Manuprāt, par to daudz nedomā. Pagaidām valda zināma līdzināšanās. Es ceru, ka tas tomēr parādīsies. Mēs esam garā pārejas periodā. Protams, mūs daudz kas apdraud. Bet mēs izturēsim. Un tas, kas mūs atšķir, pastāvēs. Jā, viena daļa nolīdzināsies, bet pasaulē būs vēlme un prasība pēc savdabīguma. Un mums tas ir jāizkopj!

Esat teikusi, ka esat piedzīvojusi vairākas dzīves kulminācijas –  īpašus profesionālus un privātus brīžus. Manuprāt, tas ir ļoti fascinējoši, ka cilvēks, kas ir nodzīvojis tik ilgi, spēj aizvien katru reizi piedzīvot kaut ko tādu, ko var nosaukt pat kulmināciju. Kā jums tas izdodas?

Jāsaka tā, ka tas, kas ir pasauli radījis, ir radījis cilvēku. Un mēs mūsu civilizācijā esam pieņēmuši, ka tas ir Dievs. Ko tad Dievs grib, radīdams mūs? Dievs grib, lai tu radi! Tāpēc jau saka, ka “pēc sava ģīmja un līdzības” esam radīti. Tātad tev ir dots radīt! Tātad viņš grib, lai tu radi. Ja tu palaidies, nolaidies vai apstājies radīt, tad tas ir cilvēkam neatbilstoši. Tā vienkārši nedrīkst. Ja tu seko līdzi visam tam skaistajam, kas notiek, tad tevī pašā arī tas impulss uzreiz rodas. Tu kaut ko ņem no mūzikas, tu kaut ko ņem no kāda cilvēka, arī no šādas intervijas ņem. Un tevi pēkšņi tas paceļ. Tieši vecumdienās mani ir ieinteresējis tas, kam diemžēl esmu pagājusi garām. Un man tik ļoti iepatīkas kaut kas tāds, ka šķiet galīgi savādi, ka tas pēkšņi mani interesē. Tas bieži ir no zinātnes. Tas apņem pēkšņi un ļoti. Tā, it kā es būtu bērns, un man gribas aptvert, kā tas ir. Faktiski es ilgotos, lai man kāds fiziķis izskaidrotu to, ko es drusku nezinu un nesaprotu. Man nekad nebija diez ko labi ar matemātiku, bet es izkūlos ar diezgan labām atzīmēm. Un tagad es pēkšņi esmu izjutusi arī matemātikas brīnumu, pat to laimes sajūtu tvert to, ka matemātika ir pamatu pamats, caur ko paveras skaidrojumi. Tāpēc es tā varu cienīt matemātiķi. Otru dzīvi dzīvojot, es to visu gribētu – atklāt, ieraudzīt, uzzināt būtisko.

Kā jūs spējat it visā saskatīt to, kas jūs ieinteresē, un pat tādā kā pārākajā pakāpē? Un spējat to pēc nodzīvotā garā mūža ar daudziem laimes un noteikti arī vilšanās brīžiem?

To es esmu mācījusies no saviem vecākiem. Tā ir prasme distancēties. Un tā ir ļoti dažāda distancēšanās. Tajā nav nekādas augstprātības. Tāda atgrūšanas spēja. Tāda kā neielaišanas spēja. Taču, jāatzīst, ir gadījies visādi. Un tas arī ir dabiski. Jo tik gudra arī es tomēr neesmu. Beigu beigās esmu sieviete, kurai ar loģiku tomēr tik labi neiet. Uznāk apjukuma brīži no dzīves lielās sadrumstalotības. Tad jācenšas stāvēt tam pāri. Vecums, mani gadi dod man sajūtu, kā no virsotnes skatīties. Un tā ir laba sajūta. Jau padomju gados mums piemita spēja izkopt mājas dzīvi – tādu kā atsevišķību, būt savā vietā, ziloņkaula tornī. Tas ir man palīdzējis. Un tas bijis vadmotīvs cauri dzīvei. Un tāpēc es pārāk neļaujos negācijām, es cenšos visā vienmēr saskatīt pozitīvo lielumu, kā mūžības piešķirto.

Esat teikusi, ka savā dzīvē esat tērējusi pārāk daudz laika citu dzīvju vai problēmu risināšanai.

Esmu drusku par daudz iesaistījusies. Bet robežu esmu jutusi. Prasme palikt pašai, nepārvērsties par līdzdzīvotāju visiem notikumiem ir bijusi. Ar to palīdzēšanu ir tā kā teicienā: izglāb suni, un viņš tev iekodīs rokā. Tā man ar to palīdzēšanu ir arī gājis. Taču galvenais man ir bijusi ģimene, un mums bija tāda kā norobežošanās no citiem. Ģimenes uzturēšana. Jo dominējošs spēks ir nodrošinātt ģimeni. Jā, bija laiks kad viss bija veltīts mākslai. Tad pieļāvu daudz kļūdu. To kā traģēdiju neuzņēmu. Nu esmu nonākusi pie slēdziena, ka bērnu dzīves es nedrīkstu dzīvot. Par svešu cilvēku dzīvēm nemaz nerunājot.

Jūs esat viena jau ilgāku laiku. Vai nejūtaties vientuļa?

Nē. Man ar meitu ir ļoti labs kontakts. Man ir dažas telefona draudzenes, tādas telefona tuvinieces. Un pietiek arī, jo es tā kā pati dzīvoju ar sevi – to otru dialoga partneri es atrodu sevī. Es diezgan daudz pierakstu. Man tas ļoti patīk. Es protu televīziju skatīties, jo es no tās paņemu to, kas mani patiešām interesē. Es tur zināmu draudzību nodibinu – vai tas ir muzikāls darbs, teātra izrāde vai kāda intervija. Arī radio. Un tās draudzības ir ļoti pievilcīgas, bet ne katra.

Vai, jūsuprāt, šī pašpietiekamība ir izkopjama, lai cilvēkiem nebūtu depresīvo brīžu?

Jā, laikam. Taču ir ļoti svarīgi sevi pazīt. Tas nāk caur sevis izprašanu. Un arī rūpes par ķermeni ir izkopjamas. Ķermenis ir viskomplicētākais mehānisms, turklāt domājošs. Tev tas jākopj katru dienu un jādomā, kā viņam dari pāri. Tu burtiski viņu grauj. Es jau arī pieļauju tās pašas kļūdas. Pār mani apjausma, ka ķermenis ir ļoti kopjams, nāca ļoti vēlu. Faktiski katra vieta ir kopjama. Un mēs neliekamies ne zinis. Tā arī ir sava kultūra. Elementāri ļoti daudz par ko ir jāzina. Tam būtu jānotiek automātiski, bet, veroties uz ielām, uz vīriešiem ar alus vēderiem… Nu šausmīgi. Un sievietes arī ēd par daudz. Tas tomēr ir tāds kultūras trūkums.

Jūs minējāt ķermeņa kopšanas nepieciešamību. Kāda bija ēšanas kultūra jūsu ģimenē?

Agrāk vispār ēda daudz vienkāršāk, nesarežģītāk. Man ēšanas kultūra ir no radiem, jo mana tēva brāļa Ugas Skulmes sieva bija uztura zinātniece. Man tas nāca automātiski, ka nedrīkst pārmērības. Dzimtā ir arī mediķi. Tā ka medicīnas zināšanas nāca diezgan automātiski. Jā, mammai bija daudz jārūpējas par savu veselību, jo revolūcijas laikā bija piedzīvojusi badošanos, kā dēļ vēlāk radās sarežģījumi. Tad sākās sakņu ēšana un sakņu diētas. Dažādi pagatavoti spināti, ziedkāposti, sakņu pirē zupas. Vieglie ēdieni. Ne smagie. Kad skatos daudzos raidījumus par ēdienu gatavošanu, treknība tomēr daudz tiek lietota. Arī mans mīļais Mārtiņš Rītiņš grēko. Arī latviešu saimnieces gatavo smagu ēdienu. Nu ļoti smagnēja ēšana. Kāpēc tas vajadzīgs? Mūsu ķermenim tas noteikti kaitē.

Pie kā esat vērsusies pēc padoma grūtās situācijās?

Vīrs bija padomdevējs. Ja būtu kādas problēmas, atrastos arī, kam padomu prasīt. Ir man tādi cilvēki, pie kuriem varētu vērsties. Tāds man ir licies Juris Rubenis. Bet es neesmu bijusi baznīcā gājēja, es vienkārši zinu, ka es varētu ar viņu runāt par visu ko. Un Jānis Stradiņš. Un pēkšņi kāds jauns zinātnieks, kuram es gribētu jautāt par zinātni.

 

Jūs minējāt, ka zinātne jūs pēdējā laikā pēkšņi ir ieinteresējusi, un saskatāt tajā līdzību ar mākslu arī.

Manā sapratnē mani gājieni ir līdzīgi kā zinātnē, jo es savā ziņā, būdama māksliniece, tiecos pēc atklājuma. Es tāpat visu dzīvi gaidu, ka es kaut ko atklāšu. Bet tas man, protams, dzīves laikā neizdodas. Bet tās sajūtas priekšvakarā es esmu vienmēr. Tādā ziņā tā līdzība ar zinātnieka darbu ir. Tas ceļš ir tik tuvs un lēns. Un tur ir tā tuvība un līdzība.  Un ziniet, man pēdējā laikā ļoti nodarbina nejaušības un to saikne ar notikumiem. Manā mūžā nejaušības ir palīdzējušas, tāpēc nejaušību likumsakarība mani interesē.  Es vēlētos vairāk to izprast. Tā arī varētu būt laba saruna ar zinātniekiem.  Pat vispār laba saruna.

Mums tagad vairs nav padomju laikos piemitušo šķēršļu, lai mākslinieki izsistos pasaulē, taču nereti tiek minēts, ka Latvija ir par mazu, un lielajā pasaulē netiekam saredzēti un sadzirdēti. Kā Jūs to vērtējat?

Vieglums neko labu nedod. Pretestība ir vajadzīga. Apzināšanās, ka tu neļaujies kopējam nolēmumam, ir tā, kas  glābj. Un tas rada personību. Tas kuram piemīt tā iekšējā sajūta, ka tu neesi sīkāks, ka tu neesi mazāks, ka tu saredzi tajā lielajā trūkumus, kas tev ir nepieņemami. Lai kaut ko labu izdarītu ir tomēr jābūt vērtību apzināšanās prasmei. Ka tu esi spējīgs tās vērtības saredzēt un atšķirt labu sniegumu no slikta. Tas ir būtiski. Tam, protams, ir jānāk no ģimenes un skolas. Jā, ko tu vari prasīt no degradētas ģimenes, kādu vērtību apzināšanos, neko. Tādos gadījumos ir jāsāk no nulles. Un daudz tajā neprašanā var vainot skolu, jo visas lietas ir jāaudzina. Bet skolotājiem tam nepietiek laika vai arī viņiem pašiem tas nav pietiekami izkopts, lai citiem to iemācītu. Pašam pamatīgi jāzin, lai mācītu citam vērtības! Visa mākslas vēsture, un arī mūsdienu. Bet nav jau kur tos modernās mākslas darbus redzēt. Arī renovētajā Mākslas muzejā tam būs par maz vietas atvēlēts. Es tieši runāju par moderno mākslu un mūsdienu mākslu arī. Ir taču jābūt kādai telpai, kurā no izciliem autoriem var redzēt sešus līdz desmit darbus. Tā, piemēram, Felicita Pauļuka aizgāja mūžībā, bet īsti nav aplūkojama. Kā tad tu cilvēks vari trenēties saredzēt tās vērtības, ja tev nav vietas kur to izdarīt. Tāpēc es arī ļoti iestājos par kārtīgas telpas atvēlēšanu Latvijas modernai mākslai.

Kā jūs, patiesi sirdī, vēlētos sagaidīt savus 90 gadus?

Es neko negribu. Bet ja es ko varu izdarīt, proti, ja es varu kādus varasvīrus ietekmēt, tad to izmantotu. Vienu sarunu, pēdējo sarunu es gan ar viņiem būtu gribējusi.  Var jau būt, ka man būs atļauts dzīvot vēl kādus gadus, bet jāsaka tagad būtu brīdis, un man būtu ko teikt.

Saka, ka savas vēlēšanās ir jālaiž visumā, lai tās tiktu sadzirdētas un piepildītos. Kas ir tie varasvīri, kuri ir šīs sarunas vērti, lai pēc šīs sarunas kas mainītos?

Savā ziņā, protams, tā bija Vaira (Vaira Vīķe-Freiberga – red.). Jā (pauze). Dakteris un politiķis Andrejevs, kas ir arī manos gados, un, viens no nedaudzajiem kas sapratis kaut ko. Imants Lancmanis, kas arī sapratis lietas. Nu tādi cilvēki. Nu tie ir tie tomēr savā ziņā mūsu gara milži. Bet nevajadzētu arī baidīties to teikt. Jo priekš mums, priekš mūsu tik nelielā skaita tie ir mūsu  lielie. Nu protams tāds bija Imants Ziedonis. Tad ir vesela virkne cita tipa cilvēku.  Tādi ir mani laikabiedri  Jānis Peters un Knuts Skujenieks, Māra Zālīte no jaunākas paaudzes. Bija Māris Čaklais. Tas bija savukārt priekš sirds. Tāds sirds draugs. Dažādi.  Priekš prāta viens. Imants Ziedonis priekš filosofēšanas. Pietika tikai tās dzirksteles, ko deva katrs. Katram viņam ir savas īpašības kas ir tīri cilvēciskas, bet es to lielumu paņemu. Jā, un šajās dienās paņēmu palasīt Ojāra Vācieša mīlas liriku – cik moderni ar neko viņš pasaka visu..

Mēs novēlam Jums, lai Jūs sadzird, lai Jums tas izdodas.

Jā, gribās to lielumu. Patiesībā katrā var sameklēt lieluma daļu, to nedaudz lieluma. Un pietiek. Tā kā mākslā es to saucu, viens otrs tāds vidusmēra mākslinieks. Ar mazo atradumu viņš tāpat ir liels. Un ļoti skaisti tas ir. Varbūt tāpat tas mazais politiķis, kas tik ļoti lielus kalnus nav gāzis, aizdegās pēkšņi par kaut ko un es tā to lielumu paņemu.  Un tā var to paņemt gandrīz no katra. Kā lai es to neņemu no Imanta Kalniņa, vienalga kādi tie viņa ieskati ir, jo kas lielums tur ir tik klātesošs.

Vai spēja saskatīt labo arī tajā mazajā mums palīdzētu kļūt lieliem?

Tas palīdz un daudz kas palīdz. Es to mēģinu iestāstīt vienam otram, kas ir sašļucis. Es saku – tu esi darījis, tu esi kaut kas. Viņš saka, ka padomju laiks bija šausmīgs un nebija iespējas sevi parādīt. Bet tu parādīji, tu parādīji. Un tad cits saka, jā “Jūs jau varat”…,  bet viņš arī ir izdarījis, gandrīz katrs sava jomā ir kaut ko izdarījis. Būt lepnam par to, ko tu dari. Un arī prasme ieraudzīt to cita labo padarīto. Tas ir attīstāms un darāms.  Un valdības vīru un saeimas deputātu pienākums ir atrast veidus kā veicināt tālā labi izdarītā parādīšanu un pamanīšanu. Un viņiem pašiem der arī vairāk zināt  par mūsu labajiem darbiem, par mazajiem cilvēkiem, kuri dara lielas lietas. Un viņiem vajag atrast veidus kā attīstīt fiziskās vietas un ari medijus, kuros ir redzami šie sasniegumi. Tas noteikti mums palīdzētu. Tas palīdzētu kompakti ieraudzīt. Tad noticēt mums pašiem katra un nācijas lielumam. Un būt lepnam! Un darīt.

Intervija publicēta žurnālā “Spice Life” 2015.gada rudenī. Tā ir autortiesību subjekts.